Septiņpadsmit gadus vecajai Ivai jāsamierinās ar mātes nāvi. Smagā zaudējuma iespaidā, kā arī atklājusi, ka nezina gluži visu par savu mammu, meitene ieslīgst dīvainā, sapnim līdzīgā un ar realitāti nesaistītā pasaulē. Režisore atklāj, ka kopā ar operatoru nolēmusi vizuāli radīt alternatīvu vidi, kas atrodas īpatnējā starpstāvoklī – “Filmas sākumā dzirdam izelpu, bet filmas beigās esam liecinieki ieelpai. Tad beidzot sākas pienācīgas sēras. Viss, kas notiek starp izelpu un ieelpu, ir nostalģijas apdvests starpstāvoklis. Lūk, kāpēc vēlējos, lai filmas struktūra atspoguļotu tās nelineāro plūdumu. Nav lēcienu no pagātnes tagadnē un no tagadnes pagātnē, jo filma plūst dabiski – starp domām un atmiņām.